pusaudža atmiņas

Katru dienu ar vien vairāk sāku apzināties, cik maldīgi ir mani priekšstati. Piemēram, kā es redzu sevi atiecībā pret to kā mani redz apkārtējie. Bērnībā jutos nesaprasta un nemitīgi vēlējos iekļauties pūlī. Uz jautājumiem nevis atbildēju godīgi kā uzskatu, bet gan domājot par to, lai uzminētu citu domas. Lai nebūtu citādāka, lai par mani nesmietos. Varbūt, lepnums bija tik liels, ka nevarētu izturēt apsmiešanu. Bet man šķiet, es vienkārši ļoti baidījos kļūdīties un tādēļ tikt atstumta. Klasē un pilsētā man bija sava draugu kompānija, kurā patvēros, kurā tiku saprasta un jutos drošībā. No apkārtējiem distancējos, man pietika ar savējiem. Tuvākie draugi vienmēr bijuši radinieki. To, protams, var skaidrot ar dzīvošanu viensētā, kur tuvākie kaimiņi km attālumā. Tomēr mani vecvecāki dzīvoja pilsētā un ja būtu vēlme, varētu dzīvoties arī pa turieni. Pēc vairākiem gadiem, satiekot skolas biedrus, kas vecāki par mani, sarunā atklājās, ka viņi mani uzskatījuši par iedomīgu. Smieklīgi, jo es sevi atceros sēžam gaitenī uz grīdas un domājot, cik viņš ir drosmīgs, pašpietiekams un iedomīgs. Un te nu mēs pēc daudziem gadiem sēžam un atklājas, ka viņš to pašu domājis par mani.

 

Un vēl jau ir tā sajūtā, kas pārņem kad esi kopā ar vecākā brāļa vai māsas draugiem. Vienmēr atgriežos “sīkās” lomā. Nespēju uztvert un aptvert, ka viņi ar mani runā kā ar pieaugušu cilvēku. Un man ir jau 30 gadi, tam būtu jābūt loģiski. Bet es vienmēr sajūtos kā 11 gadus vecs skuķis, kas neko prātīgu nevar pateikt. Katru reizi, kad tieku uzrunāta vai aicināta pievienoties viņu kompānijai, izjūtu patiesu izbrīnu un šoko – tiešām es ar jums?

Pēdējās dienās aizdomājos par iekšējo bērnu un pusaudzi. Varbūt šī sajūta ir izskaidrojama ar to, ka esmu iestrēgusi savos 11. Būs jāmēģina meditācijās satikties ar savu pusaudzi un parunāties.

Tādas manas šī rīta pārdomas. Vakar biju uz gongu meditāciju, kuras beigās bija jāizvelk intuīcijs kārts. Mana izvilktā teica – radi, raksti, piefiksē savas domas un idejas. Raksti grāmatu! 🙂 Tad nu atsākšu rakstīt, vismaz blogu. Zinu, ka šis vēstījums nav jāuztver tik tieši, bet šis jau būs tikai viens virziens, kurā izpaudīšu savu radošumu.

 

 

 

 

 

Lai jums saule un atvērta sirds!