pusaudža atmiņas

Katru dienu ar vien vairāk sāku apzināties, cik maldīgi ir mani priekšstati. Piemēram, kā es redzu sevi atiecībā pret to kā mani redz apkārtējie. Bērnībā jutos nesaprasta un nemitīgi vēlējos iekļauties pūlī. Uz jautājumiem nevis atbildēju godīgi kā uzskatu, bet gan domājot par to, lai uzminētu citu domas. Lai nebūtu citādāka, lai par mani nesmietos. Varbūt, lepnums bija tik liels, ka nevarētu izturēt apsmiešanu. Bet man šķiet, es vienkārši ļoti baidījos kļūdīties un tādēļ tikt atstumta. Klasē un pilsētā man bija sava draugu kompānija, kurā patvēros, kurā tiku saprasta un jutos drošībā. No apkārtējiem distancējos, man pietika ar savējiem. Tuvākie draugi vienmēr bijuši radinieki. To, protams, var skaidrot ar dzīvošanu viensētā, kur tuvākie kaimiņi km attālumā. Tomēr mani vecvecāki dzīvoja pilsētā un ja būtu vēlme, varētu dzīvoties arī pa turieni. Pēc vairākiem gadiem, satiekot skolas biedrus, kas vecāki par mani, sarunā atklājās, ka viņi mani uzskatījuši par iedomīgu. Smieklīgi, jo es sevi atceros sēžam gaitenī uz grīdas un domājot, cik viņš ir drosmīgs, pašpietiekams un iedomīgs. Un te nu mēs pēc daudziem gadiem sēžam un atklājas, ka viņš to pašu domājis par mani.

 

Un vēl jau ir tā sajūtā, kas pārņem kad esi kopā ar vecākā brāļa vai māsas draugiem. Vienmēr atgriežos “sīkās” lomā. Nespēju uztvert un aptvert, ka viņi ar mani runā kā ar pieaugušu cilvēku. Un man ir jau 30 gadi, tam būtu jābūt loģiski. Bet es vienmēr sajūtos kā 11 gadus vecs skuķis, kas neko prātīgu nevar pateikt. Katru reizi, kad tieku uzrunāta vai aicināta pievienoties viņu kompānijai, izjūtu patiesu izbrīnu un šoko – tiešām es ar jums?

Pēdējās dienās aizdomājos par iekšējo bērnu un pusaudzi. Varbūt šī sajūta ir izskaidrojama ar to, ka esmu iestrēgusi savos 11. Būs jāmēģina meditācijās satikties ar savu pusaudzi un parunāties.

Tādas manas šī rīta pārdomas. Vakar biju uz gongu meditāciju, kuras beigās bija jāizvelk intuīcijs kārts. Mana izvilktā teica – radi, raksti, piefiksē savas domas un idejas. Raksti grāmatu! 🙂 Tad nu atsākšu rakstīt, vismaz blogu. Zinu, ka šis vēstījums nav jāuztver tik tieši, bet šis jau būs tikai viens virziens, kurā izpaudīšu savu radošumu.

 

 

 

 

 

Lai jums saule un atvērta sirds!

Atvaļinājums tuvojas

Aši tuvojas mūsu atvaļinājums un tajā ieplānotais Eirotrips. Šodien ir otrdiena, pirmdien izbraucam no Latvijas. Sāku pārbaudīt, kas jau ir mūsu aptieciņā un kas vēl jāiegādājas. Un jūtu, ka esmu patīkami satraukta. Turklāt arī tādā milzu neziņā. 😬Brauciens ilgs mēnesi! 4 nedēļas! Kas jāņem līdzi?! Es vēl nekad neesmu bijusi tik ilgi prom no mājām un kustībā. Tāpēc nespēju iedomāties, ko varētu ievajadzēties un kas nav līdzņemšanas vērts. 

Pagaidām esmu nolēmusi, ka noderēs pase, sauļošanās krēmi un šokolāde. 😋
​​

déjà vu

       Man ienāca prātā doma – varbūt Dežavu sajūta ir tie mirkļi, kurus mūsu Dvēsele ir redzējusi izvēloties šo dzīvi. Vairāk informācijas par Dvēseļu dzīvī var lasīt Maikla Ņūtona grāmata “Dvēseļu ceļojums”.

Un tad nu mazliet pačekoju internetu par šo tēmu. Atradu šo:

Termins „déjà vu” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”.

Ph. D. Artūrs Funkhauzers (Arthur Funkhouser) no Šveices (Berne) izdalījis trīs dežavu tipus: Déjà vécu – tiek tulkots kā „jau redzēts” vai „jau izdzīvots”. Tieši ar šo lielākā daļa cilvēku saista dežavu sajūtu. Artūrs Funkhauzers uzsver, ka vairumā gadījumu šī sajūta saistāma ar banāliem notikumiem, precīzāk, gadu gaitā cilvēkam atrodoties vienā vidē, līdzās vieniem un tiem pašiem cilvēkiem nereti ir iespējams jau iepriekš paredzēt, kas notiks turpmāk. Jo patiesi, viņš konkrētas situācijas ir piedzīvojis simtām reižu. Ikviens, kurš piedzīvojis déjà vécu noteikti sapratīs, ka šī pieredze vairāk saistāma tieši ar prāta radītām konstrukcijām.

Déjà senti – „jau sajusts”. Šo bieži jauc ar déjà vécu. Atšķirībā no déjà vécu, déjà senti parasti nemēdz palikt cilvēka atmiņās, un ir tikai mirkļa sajūtas. Piedzīvojot déjà senti, nav aktuāli nekādi kognitīvie faktori, kas nosaka cilvēka zināšanas par situāciju – kad, regulāri piedzīvojot vienu un to pašu situāciju, cilvēks jau iepriekš var paredzēt, ko konkrētajā situācijā teiks vai darīs otrs. Nav šādu priekšzināšanu. Tas ir tikai garīgs pārdzīvojums.

Déjà visité – „jau apciemots”. Déjà visité raksturo sajūtu, kad vieta, kuru cilvēks apmeklē pirmo reizi liekas ļoti pazīstama, lai gan viņš zina, ka nekad iepriekš tur nav bijis. Atšķirībā no déjà vécu, šajā gadījumā galvenais ir ģeogrāfiska vai telpiska vide, nevis process vai notikums. Artūrs Funkhauzers norāda, ka déjà visité var izskaidrot, piemēram, ja cilvēks ieguvis detalizētu informāciju (lasījis, redzējis dokumentālo filmu u. c.) par kādu vietu. Šāda pieredze vairākkārt aprakstīta literatūrā. Kā citus iespējamos skaidrojumus viņš min reinkarnāciju un ārpusķermeņa „ceļojumus”, kurus gan zinātniski pierādīt ir grūti.

Līdzīgs fenomens, kas jāmin – Jamais vu – „nekad neredzēts”. Jamais vu raksturo pārdzīvojumu, kad cilvēks racionāli zina, ka ir pazīstams ar esošo situāciju (vietu, cilvēku, apstākļiem), bet nespēj to atpazīt, attiecīgi uztverot to kā jaunatklājumu. Jamais vu dažkārt tiek skaidrots ar amnēziju un epilepsiju. Kriss Mulins (Chris Moulin) no Līdsas universitātes veica nelielu eksperimentu. Ņemot talkā 92 brīvprātīgos, viņš tiem lika uzrakstīt vārdu „durvis” 30 reizes, sešdesmit sekundēs. Rezultātā 68% no eksperimenta dalībniekiem piedzīvoja jamais vu efektu, attiecīgi sākot šaubīties par vārda „durvis” esamību.

Noteikti ir daudz un dažādi pieņēmumi un zinātniski fakti par to, kas ir šis fenomens. Es dziļāku izpēti neveikšu, jo katram ir sava taisnība un ne visu, kas notiek uz Zemes, var pierādīt ar zinātni. 😉

atzīšanās

Man ir ļoti grūti publicēt savus rakstus. Ilgu laiku esmu cīnījusies ar zemu pašvērtējumu, nezinu kā to ieguvu, bet tā nu tas bija. Ar neapbruņoti aci to nevarēja ievērot, tikai paši tuvākie zin cik un kā es sevi šaustu par lietām ko daru, nedaru, par to kā izskatos un ģērbjos. Un es apbrīnoju tās meitenes, kas katru dienu var sociālajos tīklos ievietot selfiju. Man to ir daudz, bet tikai ļoti reti kāds tiek publiskots. Tiešām priecājos, ka cilvēki var nesatraukties par to, ko domā citi. Tāpēc nu jau kādu laiku, cenšos sevi iemīlēt un nedarīt sev pāri. Šajā gadā tam palīdzīgu roku sniedza ļoti daudz sievietes, kas piedalās “100 apņemšanās dienu” projektā, ko izveidoja Inese Prisjolkova facebook lapā. Katra mēs esam citādāka un apņemšanās atšķiras, tomēr nelielās grupiņās mūs var iedalīt – svara zaudēšana, sevis iemīlēšana, sievišķības vairošana, dusmu savaldīšana (tas nav pareizais vārds, jo dusmas nesavaldam, bet gan mācāmies izprast un izpaust nekaitējot tuviniekiem un sev), un tamlīdzīgi. Un redzot to kā citas cenšas, dara, paklūp un atkal ceļas, ir iedvesma turpināt. Lai gan dzīvē neesam tikušās, izjūtu lielu pateicību viņām par atbalstu! Tad nu vakar nolēmu, ka jādodas tālāk un jāpublicē savs blogs. Lai gan tas nekad nav bijis slēpts, arī reklamēts tas netika. Esmu izlēmusi kāds būs tā virziens un kādas būs galvenās tēmas par kurām runāšu. Ļoti ceru, ka man izdosies, protams, būs arī muļķīgas novirzes un sievišķīgie stiķi kādus varat redzēt iepriekš. Galu galā šī ir mana lapele un šeit varu rakstīt to, ko vēlos. Turklāt neviens nav spiests to lasīt. 😉

Ar cieņu, Liene

Eurotripa plānošana

Pēdējo nedēļu aktīvi plānojam atvaļinājumu. Zinām, ka kāpsim auto un brauksim apskatīt Eiropu. Galvenais ir saprast tālāko punktu. Šobrīd atzīmējam kartē visu, kas interesē un ir apskates vērts. Tad arī izvēlēsmies maršrutu un dosimies ceļā. Protams, tad būs jāsagatavo saraksts ar naktsmītnēm un labākajām ēstuvēm. Lai esot uz vietas varam ātri izvēlēties un neuzķertos uz kaut ko sliktu un dārgu. Gribas nopirkt karti, kurā to visu atzīmēt, bet gan jau var arī telefonā. Man gan papīrs vienmēr paticis vairāk par elektroniku. Jāiet šodien apskatīties, kas pieejam mūsu bodītēs. Varbūt atrodas, kas lēts un noderīgs Piemēram, kāda vārdnīca, lai mašīnā varam kavēt laiku mācoties vārdiņus. Tā pati karte, bet laikam jāsagaida brīdis, kad zināsim virzienu un maršrutu..