Esmu ievērojusi vairākus brīžus, kad nodomāju – jā, tā laikam ir pieaugšana. Pirmā reize bija patsmit gados, kad vienu rītu izejot lauku mājas pagalmā pamanīju, ir jāizravē dobes, zāli vajadzētu nopļaut un terase jāiztīra. Iepriekš to visu lika darīt pieaugušie. Manas bērna acis tādas lietas nemanīja un prātā it nemaz nebija darbu darīšana. Var taču ar brālēnu un māsīcu ar riteņiem līdz jūrai aizbraukt, nopeldēties, paskraidīt pa mežu un kad vēders kurkst atgriezties mājās. Nav jau tā, ka uzreiz ķēros pie darba un bērnu izklaides aizmirsu. Vienkārši skatījums uz lietām mainījās, šķiet vecākiem kļuva vieglāk. Bija lietas, ko pati sapratu un laicīgi izdarīju, viņiem par to nebija jaatgādina. Otrais tāds brīdis bija, kad ievēroju, vannas istabas plauktā labus sejas kopšanas līdzekļus. Dienas, nakts krēms, sejas tīrītājs, utt un viss no biodermas un decleora. Tad bija apziņa – jā, tā jau pieaugušajiem ir un pareizi par sevi ir jārūpējas. Trešā, kad nolēmu atļauties lietu, ko ļoti vēlējos, bet kas prātam šķita par dārgu. Ilgi par to domāju un sevi mocīju un tad ieradās doma – es strādāju katru dienu, pelnu naudu un es beidzot varu atļauties PATI sev nopirkt arī kaut ko skaistu, kaut ko manai muļķa sirdij par prieku. Tas nenozīmē, ka nauda ir jātērē visādos niekos. Bet tu taču zini, ka reizēm ir kaut kas tāds, ko ļoti sakārojas. Kaut kas par ko domā no rīta un vakarā. Tad nu lūk, šad tad sev šo prieku atļauju. Par laimi, negadās bieži, ka atrodu kaut ko, kas tik ļoti iekrīt sirdī un prātā. Šobrīd esmu gaidās. Cenšos būt pacietīga, bet iekšā jūtu, ka gaidu un ļoti. Pasūtīju sev gredzenu pie latviešu mākslinieces. Ieraudzīju foto un viss, aizgāju apskatīju, pielaikoju un uzreiz arī pasūtīju. Šo gredzenu meklēju jau 3mēnešus. Īsti nezināju kādu vēlos un kur dabūt, bet palīgā atnāca Visums un instagrams. Tagad atliek vien gaidīt jauno rotu un jaunus notikumus ikdienā.
Lai skaisti un saprātīgi!
Par sevi pasaulē un pasauli sevī... 